Kārtējais cilvēka psiholoģijas paradokss.
Viena no lielākajām dzīves kļūdām ir tā, ka cilvēks domā, ka kādam viņš rūp un kāds par viņu satraucas, mīl utml. Patiesībā ir tā, ka viņš kādam rūp līdz brīdim, kamēr kādam no viņa kaut kas ir vajadzīgs. Tas var būt jebkas- viņa darbs, finanses, sevis apliecināšanai, morālajam atbalstam, seksuālo tieksmju apmierināšanai, vai vienkārši kompānijas pēc. Brīdī, kad cilvēks saprot, ka tas tā ir, parasti iestājas depresija, parādās pašnāvnieciskas tieksmes, nervu sabrukumi un tamlīdzīgi pesimistiski varianti. Bet kā jau parasti- neviens jau no tā nemācās. Pēc šiem pesimistiskajiem brīžiem atkal parādās kāds, kuram no viņa ir kaut kas vajadzīgs un sākas viss no sākuma- cilvēks turpina sevi mānīt ar domu, ka patiesība ir tikai viņa paša mirkļa vājums un "īstā patiesība" ir tā, ka viņš ir kādam ļoti svarīgs un, ka viņš ir saviem spēkiem sasniedzis to.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru